Lieldienas mums parasti asociējas ar krāsainām olām, bagātīgi klātu galdu un kopīgu laika pavadīšanu ģimenes lokā. Tomēr gadu gaitā ir izveidojies kāds paradums, ko daudzi uzskata par obligātu – došanās uz kapiem tieši svētku svētdienā.
Interesanti, ka bieži vien cilvēki neizvēlas apmeklēt svētku dievkalpojumu baznīcā, bet vizīti pie aizgājējiem uzskata par neatņemamu dienas sastāvdaļu. Šī tradīcija ir tik dziļi iesakņojusies, ka reti kurš aizdomājas, no kurienes tā radusies un vai tā vispār atbilst svētku jēgai.
Kāpēc Lieldienas un kapi īsti neiet kopā?
Tas ir laiks, kad tradīcijās dominē gaisma un cerība, nevis skumjas vai piemiņas rituāli. Baznīcas skatījumā šajā dienā visa uzmanība tiek veltīta dzīvībai, tādēļ došanās uz kapiem rada zināmu pretrunu ar svētku emocionālo noskaņu. Kapi pēc savas būtības ir klusuma un aizgājušo piemiņas vieta, kas neviļus liek noskaņoties skumjākām pārdomām.
Tradicionāli Lieldienas tiek svinētas kā kulminācija visam pavasara gaidīšanas laikam. Ja mēs šo dienu pavadām kapos, mēs it kā mēģinām savienot divas nesavienojamas lietas – gaviles par dzīvību un skumjas par zaudējumu. Baznīcas tradīcijā tieši šī iemesla dēļ Lieldienu laikā pat dievkalpojumos netiek aizvadītas parastās piemiņas lūgšanas, uzsverot, ka šis ir tīra prieka laiks.
No kurienes radies šis paradums?
Daudzi būs pārsteigti, uzzinot, ka tradīcija braukt uz kapiem tieši Lieldienās nav sena. Tā izveidojās salīdzinoši nesen – padomju gados. Tajā laikā baznīcu apmeklēšana un atklāta svētku svinēšana netika atbalstīta vai pat tika aizliegta. Cilvēki, meklējot veidus, kā tomēr sajust svētku kopību, atrada “izeju” kapos. Tā bija vieta, kur varēja netraucēti satikties ar radiem, apmainīties ar sveicieniem un olām, nebaidoties no nosodījuma.
Gadu desmitu laikā šis piespiedu kompromiss kļuva par noturīgu ieradumu. Nākamās paaudzes pārņēma šo rīcību no saviem vecākiem un vecvecākiem, vairs neuzdodot jautājumus par tās izcelsmi. Tā tas vienkārši “iegājās”, un tagad daudziem šķiet, ka tā ir darīts vienmēr, lai gan patiesībā tas bija tikai veids, kā apiet tā laika aizliegumus.
Kad ir īstais laiks pieminēt aizgājējus?
Baznīcas kalendārā ir paredzētas īpašas dienas, kas veltītas tieši tuvinieku piemiņai. Viena no tādām ir aizgājēju piemiņas diena jeb Svecīšu vakars rudenī, bet pavasarī tā ir Vecāku sestdiena vai īpašā piemiņas diena neilgi pēc Lieldienām. Šajās dienās piemiņas rituāli ir loģiski un iederīgi, jo tie neaizēno svētku centrālo prieku.
Ko mēs darām kapos un vai tas ir pareizi?
Reālajā dzīvē kapu apmeklējums Lieldienās nereti pārvēršas par kaut ko līdzīgu piknikam. Cilvēki mēdz nest līdzi ēdienu, olas un pat dzērienus, rīkojot mielastus tieši pie kopiņām. Šāda rīcība bieži vien ir tālu no patiesas piemiņas vai garīguma. Turklāt paradums atstāt ēdienu uz kapiem ir sena tradīcija, kam ar mūsdienu izpratni par piemiņu ir maz saistības.
Tā vietā, lai tērētu laiku gariem pārbraucieniem un maltītēm kapos, būtu vērts padomāt par to, kā mēs varam godināt aizgājējus savās domās vai lūgšanās. Patiesa piemiņa nekur nepazūd, ja mēs neaizbraucam uz kapiem tieši svētku dienā. Gluži otrādi – tā kļūst vērtīgāka, ja izvēlamies tam piemērotāku brīdi, kad varam mierīgi un bez steigas pasēdēt, atcerēties labos brīžus un sakopt kopiņu.
Lasi vēl: 25.marts katram īr īpašs laiks: kāpēc ”Kāpostu Māras dienā” latvieši baidījās iet mežā
Kāpēc ir vērts pārskatīt tradīcijas?
Daudzi no mums rīkojas pēc inerces, jo “tā pieņemts”. Taču jebkurai tradīcijai ir jēga tikai tad, ja mēs saprotam, kāpēc to darām. Lieldienas ir diena, ko vislabāk pavadīt kopā ar ģimeni – bērniem, vecākiem un draugiem. Tā ir iespēja priecāties par pavasari, gaismu un jaunu sākumu.
Izvēloties palikt mājās vai doties viesos, mēs nevis aizmirstam savus aizgājējus, bet vienkārši noliekam katru lietu savā vietā. Piemiņai ir sava stunda, bet svētkiem – sava. Lieldienu svētdienā labāk izvēlēties atmosfēru, kas pildīta ar pateicību un gaišumu, nevis kavēties vietās, kas atgādina par zaudējumu. Galu galā vislielākais gods aizgājējiem ir tas, ka mēs paši protam pilnvērtīgi un priecīgi dzīvot.
